CeļšViņš ienāk un izsauc sāpes. Tev sāp. Bet Viņš nekad nav pirmais. Tas nav Viņš, kas sāpina. Tur, tajā vietā, sāpēja jau sen, bet Tu to nejuti. Sen apglabātās sāpes snauda, gaidot kādu, kas tās atmodinās. Jo sastingušais meklē kustību. Jo apglabātais, bet nemirušais meklē augšāmcelšanos. Jo tas ir Viņa ceļš - to modināt. Un kad Tev cauri laužas sāpju viļņi un dauza Tevi pret klintīm... Tas nav Viņš. Tā ir vētra. Tā auro .. cauri jums. Jā, daži no Viņiem zina, kā nest vētras un nezina, kā glāstīt Tavus matus rotaļīgā vēsmā tā, ka Tu atkal atvilgsti maiga un silta. Tev nav jāpaliek tur. Tu vari iet tālāk. Vai vari palikt. Tu vari visādi. Bet atceries - tas bija un nebija Viņš. Tā bija vētra, ko Tu auklēji jau sen savā gliemežvākā. Un ļoti iespējams, ne Tu.. bet kāds sen pirms Tevis. Un viņa nāks Tev līdzi, kamēr tai nebūs dota tās īstā vieta. To, dziļumā gruzdošo vētru sevī... Tu vari satikt arī bez Viņa. Kļūt par laikapstākļu pavēlnieci, drosmīga un skaidra. Vai atdot Dievam atpakaļ. Un iespējams, tad Tev vairs nevajadzēs satikt sāpes. Un Viņš tās vairs nemodinās. Jo tur būs kluss. Tur, kur bija vētra.. būs kluss. Un tajā gliemežvākā.. būs pērle. Un Tu rotāsies ar to, sev, Viņam un Dievam par prieku. Dzīves elpa Ejams garš ceļš, līdz kļūstam par pērli gliemežvākā, līdz tam tiekam dauzītas pret klintīm, pārciešot vētras, līdz iestājies ir miers un atspīd saule. |
