Vecgada tikšanās.Vecgada satikšanās. Neuzvilku savus sarkanos gumijas zābaciņus un nožēloju. Ielas sacukurotas ar sāli, dubļi un ledus...Brrr... Mani nabaga īsie ādas zābaciņi to visu vienkārši neizturēja un padevās. Sunene divreiz atteicās iet tālāk, sacēla ķepiņas un lūdzās, lai nesu. -Mazā netīrele! Kā lai es tevi nesu, ja mans gaišais mētelis kliedz, lai to nedaru. Jūtu , ka zeķe zābakā ir slapja un garīgais ir uz nulles. Mani neiepriecina ne pavasarīgais gaiss un pat ne doma, ka vakarā braukšu ciemos. Iztraucē neparasta skaņa:blakus apstājas paveca saliekusies sieviete, viņa turās pie ļoti nolietota staiguļa. Lai tiktu uz ietves, viņai jānokāpj pa slapjām un slidenām kāpnēm. -Jums palīdzēt? -Labi jau būtu , ja nonestu staiguli, es vienreiz jau te nokritu. Es paceļu staiguli, paņemu somu un sieviņa pieķeras pie staiguļa malas. Gribu jau iet prom, bet tad vēl uzjautāju: -Kur dzīvojat, varbūt pavadīt? ....un tad notiek neparastais! -Vai tad tu mani nepazīsti? Laikam manā sejā ir izbrīns, jo večina turpina: -Katru rītu tu ar sunīti ej gar mana dzīvokļa logiem.Es jūs gaidu un jums māju ar roku.Tu vienmēr uz mirkli apstājies , pasmaidi un dodies tālāk... -Tev labi, tu neesi viena. Es vispār vairs nezinu ko darīt... Vecenīte apsēžas un staiguļa malas un bez steigas stāsta savu diezgan bēdīgo dzīves stāstu. Redzot, ka es netaisos iet prom, piebilst: -Šodien nebūšu viena, dēls solījās ieskriet.Nopirku viņam no pensijas šo to. Es iekšēji saraujos, apķeru tantiņu un sāku: -Stipru veselību! Tad jau rītdien no rīta uzsmaidam viena otrai! Eju mājās un domāju: -Cik bieži mūsu smaids bez nodoma nepazīstamam cilvēkam var ļoti daudz nozīmēt tam otram, pat mazliet viņa dzīvi padarīt saulaināku. |