pasaule aiz atslēgas

Beidzot pievērsos filozofēšanai, jo jau ilgu laiku sanāk dzīvot vienai, ja neskaita Čiepu.

Vēl neesmu nonākusi tik tālu , ka sarunātos ar suni, kā Turģeņeva varonis , taču jūtu , ka dažreiz gribas ap 22.00 vienkārši papļapāt.

Pa dienu darbs un sarunas ar meitu , mazbērniem un māsu , dažreiz brāli, protams pa vidu piezvana māsīcas un arī klasesbiedrenes .Manējie paŗsvarā visi strādā no mājām.

Bieži vakaros nodomāju, kāpēc neviens negrib vienkārši parunāties, man pat gribas , lai viņš nav no ģimenes, jo taču interesanti iepazīt cilvēku, runājot , jo nav nozīmes izlikties , melot , uzlikt masku-mēs taču viens no otra neko negaidām un neprasām-vienkārši komunicēt.

Protams , ja otrs cilvēks mazrunīgs , viņam vieglāk rakstīt, jo tad bez steigas var izpausties, tad saruna var būt abiem par slogu.

Es ikdienā tik daudz rakstu, ka ļoti nogurstu un man patīk vienkārši parunāties.

Nezinu, kāpēc daudzi iespringst uz attiecībām .Tas laikam būtiski līdz 50 gadiem .Manos gados galvenais , lai ir interesants cilvēks , ar kuru sazvanīties , varbūt dažreiz satikties , tad taču dzīve rit savādāk.

Pašreiz mums lielā pasaule ir aiz atslēgas, tad gribas izveidot savu mazo pasauli, kurā jūties komforti un sadzirdēts.