Hannas randiņi Covid laikā. 9.sēr. MODRIS (turpinājums)Hanna no savas bēdīgās pieredzes saprata, ka lai arī ļoti romantisku un radošu, tomēr gandrīz svešu vīrieti aicināt mājās nebūtu prāta darbs un kur nu vēl covid ierobežojumu laikā. Tāpēc viņa uz lielas baltas lapas uzrakstīja savu tālruņa numuru un pie atvērtā loga stāvot, uzsauca Modrim, lai viņš to pieraksta. Vīrietim nebija divreiz jāsaka - jau pēc nepilnas minūtes Hannas telefonu nuuru viņš bija ierakstījis savā telefonā un atvadoties, pamāja, uzsaucot, lai sieviete nākamā dienā gaida zvanu. Norunātajā dienā viņi sazvanījās, Hanna vēlreiz pateicās par jauko pārsteigumu ar operas āriju zem viņas loga un baltajām rozēm, viņi runāja apmēram stundu par daudz ko, un sarunas beigās norunāja randiņu uz piektdienas pēcpusdienu, kad abiem bija brīvs. Līdz randiņam Modris cītīgi prātoja, ko interesantu piedāvāt Hannai viņu abu tikšanās reizē. Piektdien sniga sniegs tāpat kā abas iepriekšējās dienas, pilsēta pamazām bija noklājusies ar baltu sagšu. Kad Hanna ieradās norunātajā vietā - pie Laimas pulksteņa, Modris jau viņu gaidīja. Viņš bija sportiski saģērbies un arī Hanna pēc Modra lūguma bija saģērbusies aktīvai atpūtai piemērotās drēbēs. Modris līdzi bija paņēmis vidēja izmēra koka ragavas. Pēdējoreiz ar tām bija vizinājušies viņa abi pusaudži puikas, bet pēc tam ragaviņas dīkstāvē skuma Modra pagrabā. Nu Modris tās bija izdmājis likt lietā un sagadāt viņiem abiem ar Hannu jautrus brīžus. Hanna sākumā bija pārsteigta, taču tad viņa piekrita sniegotai avantūrai Bastejkalnā. Modris Bastejkalnā zināja kādu stāvu nogāzi, pa kuru bieži vizinajās bērni, kad mūsu platuma grādos pēdējo gadu skopās ziemas dažkārt uzdāvāja sniedziņu. Stāvajā kalna nogāzē šoreiz neviena nebija. Modris Hannai ļāva izvēlēties vietu kamaniņās, Hanna izvēlējās pieturēties pie Modra platās muguras. Viņi daudzkārt nolaidās no kalna un priecājās kā mazi bērni. Šie mirkļi atgādināja bērnību, un viņi smējās un dauzījās, bet pa vidu aizelsušies kāpa atpakaļ stāvajā nogāzē, vilkdami augšup kamaniņas, lai atkal un atkal varētu ļauties nebēdnīgiem nobraucieniem no kalna galvaspilsētas sirdī. Pamazām sāka krēslot, un Bastejkalnā iemirdzējās krāsainu lampiņu virtenes, vēl vairāk pastiprinot līksmo un jauko noskaņu. Randiņš bija neparasts un izdevies, Hannas sirds līksmoja un pateicībā par sagādātajiem prieka mirkļiem viņa Modri uzaicināja ciemos pie sevis. Svētdien uz pusdienām. (turpinājums sekos) |