Hannas randiņi Covid laikā. 2.sērija: FRĪDIS.

Kad Frīdis Hannai uzrakstīja iepazīšanās portālā, Hannasprāt, viņš galīgi neatbilda izsapņotā vīrieša tipam, - gan vizuāli, gan pēc vecuma, gan vecmodīgā rakstības stila, taču tā kā viņš savā anketā kā hobiju bija norādījis puķkopību, tas Hannu ieinteresēja, tāpēc viņa piekrita sarakstei. Noskaidrojās, ka viņu abu vaļasprieks ir dāliju audzēšana, tikai Hanna to darīja savā pierīgas vasarnīcā, bet Frīdis - savā lauku saimniecībā 92 km attālumā no Rīgas. Frīdis Hannu ieinteresēja ar paša selekcionētajām dāliju šķirnēm, kuru foto viņš aizsūtīja Hannai elektroniskajā pastā. Hannai sāka straujāk pukstēt sirds, kad viņa pētīja skaistās dālijas attēlos un iztēlojās tās augam savas vasarnīcas košajā dārzā. Kad Frīdis piedāvāja satikties un atvest Hannai viņai iepatikušos dāliju šķirņu gumus, Hanna piekrita. Viņi norunāja satikties kādu dienu, kad Frīdim bija pāris darīšanas galvaspilsētā. Tā kā pa dienu Hanna strādāja, viņa darbu beidza tikai piecos, kad ārā jau bija tumšs. Kad viņi satikās un Hanna Frīdi vakara krēslā ieraudzīja, viņa saprata, ka abus nekad nekas vairāk nesaistīs kā tikai dālijas, jo kā savu vīrieti prasīgā dāma Frīdi nu nekādi nespēja iztēloties. Taču Frīdis izskatījas tik uzticams un nekaitīgs, ka Hanna viņam piedāvāja padzert tēju viņas mājās un pie viena parrunāties par kopīgo hobiju. Viņš bija pavirši ģērbies, vismaz 2 izmērus par lielu džinsu bikses nespēja noslēpt Frīža apaļo un ļumīgo vēderu, bet atļukušās ausis noturēja vecmodīgu briļļu izļurkātās kājiņas. Mugurā Frīdim bija dzeltens, saburzījies pletkrekls, bet plikais galvvidus spīdēja kā tikko uzsalis ledus āra slidotavā.

Toties Frīdim patika Hanna! Kamēr viņa cepeškrāsnī uz plāts krāmēja siermaizes, ko piekost pie tējas, Frīdis viņas augumu nopētīja, klusībā siekalodamies. Hannas apaļie gurni kustējās gar plīti tik kārdinoši, ka Frīdim sakustējās viņa vīrietība, un viņš ar lielu prieku atskārta, ka nebūt nav kļuvis impotents. Hanna toties no viņa turējās vismaz noteikto 2 metru attālumā, ja ne tālāk, un ne jau tikai Covid profilakses dēļ. Arī abas sēdvietas pie galda viņa bija ieplānojusi kārtīgā attālumā vienu no otras. Viņi, dzerdami tēju un ēzdami karstmaizes, pļāpāja par puķkopību un tad Frīdis izvilka no visām kabatām sešus līdzpaņemtos dāliju gumus, no dažādām šķirnēm. "Cik es Jums par tām esmu parādā?", Hanna iejautājās. "Necik! Taču es nebūtu pretī nobaudīt mīlas priekus ar Jums, Hannas kundze! ", to sacīdams, viņš izteiksmīgi paskatījās uz Hannas guļamistabas pusi. Iestājās neomulīgs klusums, jo Hanna burtiski apstulba no šī pārdrošā piedāvājuma, taču tad viņa attapās. "Ha! Tikai pār manu līķi! Jūs esat nekauņa! ", dāma bija patiesi noskaitusies. "Nu kāpēc pār līķi? Es tak neesmu nekāds nekrofīls - man Jūs dzīva patīkat, Hannas kundze, Jūs esat tik pilnasinīga un kārdinoša! ", - Frīdis vēl nebija pazaudējis nelielu cerības stariņu. "Es domāju, ka Jums laiks doties mājās! ", Hanna noskaldīja kā ar cirvi, un viņas balsī ieskanējās auksts metāls. Frīdis bija nokaunējies un vienlaikus vīlies. Viņš saprata, ka līdzīga izdevība viņam varbūt vairs neuzspīdēs nekad mūžā. Viņa lauku mājas vientuļā kaimiņiene bija vienīgā, kas meta uz viņu acis, taču Frīdim viņa nemaz nepatika, jo bija prāvos gados un pagalam kaulaina. Viņš nopūtās, pēdējoreiz uzmezdams acis Hannas sievišķīgajām formām un atvadījās. Hanna atviegloti aizvēra aiz viņa ārdurvis, tad rūpīgi iesaiņoja katru dālijas sīpolgumu zīdpapīrā un novietoja tos kastaņkoka lādītē līdz pavasarim. (turpinājums sekos)