Hannas randiņi Covid laikā. FARSS. 1.sēr.

Hanna ir dāma starp 40 un 50, un cik tieši viņai ir, nav liela starpība un arī nepieklājas jautāt. Pats galvenais, ka Hanna ir visādā ziņā sulīga sieviete - gan miesas, gan rakstura ziņā. Hannai bijuši 4 vīri, neiedziļināsimies, kāpēc visi aizbēguši, bet ļaudis runā - tas tāpēc, ka Hannai raksturs pārāk šerps. Muļķības - jo vismaz Hanna pati tā nedomā. Un vīrieši uz viņu acis mētā, ai kā mētā, pat tramvajā, gan trolejbusā, gan tirgus placī un citās sabiedriskās vietās. Hanna bija izmēģinājusi laimi iepazīšanās portālos pirms gadiem 5, tad arī satika savu pēdējo vīru, bet kopš viņš aizlaidās lapās pirms pāris gadiem, Hanna meta mieru randiņiem. Tomēr viņas nemierīgajai sirdij pašlaik, tumšajos vakaros, kļuva pagalam skumīgi un vienmuļi. Tāpēc Hanna ielogojās ar veco niku iepazīšanās portālā, kurā iepazinās toreiz un izlika slazdus. Pāris labākos foto, no kuriem viens bija krāšņs viņas portrets, bet otrs - foto pilnā augumā - ķiršu sārtā peldkostīmā Majoru pludmalē. Uz pēdējo vīrieši ķērās kā mušas. Bet Hanna bija prasīga, ai, cik prasīga, tāpēc kandidātus randiņiem viņa izvēlējās rūpīgi un ar atvēzienu. Otomārs atbilda vismaz formāli visām viņas prasībām - brīvs, glīts, pieklājīgi un bez kļūdām rakstīja, kā arī likās saticīgs pēc rakstura. Pēc 12 vēstulēm viņi norunāja randiņu.

Viņi satikās Bastejkalnā, - Rīgas centrā.Diemžēl šobrīd atkrīt omulīgas pasēdēšanas kafejnīcās Covid ierobežojumu dēļ, tāpēc Otto iepretim Bastejkalnam mazajā franču kafejnīcā nopirka 2 līdzņemamās kafijas un pāris smalkmaizītes, iepakotas celofānā. Viņi pastagājās pa Bastejkalnu, dažbrīd pārmijot kādu vārdu. Koki bija kaili, puķu dobes dažviet vēl nebija parka dārznieku atbrīvotas no vasaras stādījumiem, tāpēc tie bija sastinguši no nakts salnām. Hannas seju pa pusei klāja viena no speciāli pasūtītajām lina auduma maskām. Uz randiņu viņa izvēlējās tumši violetu, rotātu ar smalki izšūtām rozīgām sievietes lūpām. Otomāram tā izskatījās vilinoša un viņš iztēlojās Hannas lūpas aiz tām. Maska nenoslēpa Hannas izteiksmīgās tumši brūnās acis. Hannai līdzi bija garais lietussargs. Domājat - lietus gadījumam? Galvenais mērķis, kāpēc Hanna to paņēma līdzi, bija, lai viņa spētu regulēt distanci, un vīrišķis Covid laikā nepienāktu viņai par tuvu. Tiklīdz Otomārs aizmirsa par distanci, Hanna viņu ar lietussargu saudzīgi atbīdīja no sevis tālāk. Otomāru šāds žests nedaudz aizvainoja, taču vienlaikus viņš šo Hannas soli norakstīja nevis uz viņas raksturu, bet gan uz tagadējo piespiedu situāciju un noteikumiem. Līdz brīdim, kamēr Hanna viena brīdī viņam spēcīgi iedūra ar lietussargu kreisajā sānā (labi, ka Otto sānu pasargāja pabiezā virsjaka! ) un iešņācās: "turi taču distanci, mērkaķi! " Tas nu Otomāra iecietībai un takta sajūtai bija par daudz. "Piedodiet, atvainojiet, Hannas madāma, bet meklējiet kādu šaslika gaļu, ko uzdurt uz sava pīķa, es esmu cilvēks, nevis gaļa! Visu gaišu! " Viņš pagriezās un straujā solī devās prom. Hanna noskatījās viņam pakaļ, tad izmezdama pustukšo kafijas turzu atkritumu tvertnē, nomurmināja: "Nu skrien, skrien, nebūsi Tu, būs cits! " Viņa pasita savu garo lietussargu padusē un lēnā solī devās uz savu māju pusi, pie sevis nodomādama, ka vīrieši tomēr ir dikti nepacietīgi un lielā mērā nejēgas, tāpēc atrast viņas cienīgu vīrieti nebūs viegli. "Nu nekas, labs nāk ar gaidīšanu, ciets ar spaidīšanu", viņa klusi pie sevis noteica, iesmejot par savu divdomīgo teicienu, un apņēmības pilna nolēma gaidīt savos virtuālajos slazdos nākamo upuri.