Mistērijas frizētavā "Mati un bārdas", 4.sērija

Mikrorajonā, kurā atrodas Lonijas frizētava, nesen bija ievācies vīrietis labākajos gados, vārdā Broņislavs, draugi viņu dēvēja par Broņu. Protams, dzīvoklī ievācies, ne jau uz ielas. Broņa bija šķirtenis jau gadus desmit, dažādu iemeslu dēļ brūtes viņam neturējās vairāk par dažiem mēnešiem. Broņa pats uzskatīja, ka viņam neveicas, bet patiesībā iemesli bija jāmeklē viņā pašā. Broņa bija patoloģiski greizsirdīgs, ipaši kad iedzēra, un tad reizēm arī palaida rokas. Šad tad viņš dabūja pretī, ai kā dabūja, bet no tādām spēcīgām mātītēm viņš paņēma vagu. Savukārt, tās, kas bija maigākas dabas un pretī nedeva, pēc kāda laika vienkārši pameta Broņu. Broņa bija ievērojis Loniju pārtikas veikalā un noskaidrojis, kur viņa strādā. Tā nu viņš nolēma doties uz Lonijas frizētavu, lai iepazītos. Tikai Tavu lažu - nesen Broņa bija pabijis frizētavā, kuru apmeklēja līdz šim, dzīvojot citur, un viņa mati bija jau īsi apgriezti. Tad nu Broņa nolēma upurēt savu bārdu, kuru nēsāja gadus piecus. Varbūt pat sešus. Līdz šim viņš tikai to aplīdzināja, bet tad bija dzirdējis, ka bārda vīriešus darot vecākus un nolēma to upurēt uz iepazīšanās ar Loniju altāra. Sacīts - darīts. Viņš pierakstījās konkrētā dienā uz konkrētu laiku pie Lonijas. Kad Broņa ieradās, viņas acīs Broņa bija gluzi parasts vīrišķis - ne pārāk kopts, ar apaļu punci, kas bija iespīlēts tumši zilā džemperī ar sarkaniem ziemeļbriežiem, puncis vēlās pāri tumši pelēka burzīga auduma biksēm, kājās bija melnas krosenes. "Ko griezīsim?", Lonija lietišķi pajautāja, kad Broņa iesēdās friziera krēslā. "Dzenam nost bārdu! ", Broņa ar nelielu nopūtu atbildēja. Lonijai nebija divrez jāsaka - viņa ar labi noasinātu pucnazi rūpīgi noskuva Broņas rūsgano bārdu, līdz no tās nebija pāri palicis ne sariņš. Nobeigumā viņa uzsmidzināja no pulverizatora odekolonu, kas tikko noskūtajā ādā drusciņ koda. Broņa nolūkojās spogulī. Bārdas trūkums atsedza līdz šim noslēpto dubultzodu un apaļos vaigus, noskūts Broņa viņam pašam atgādināja labi barotu sivēnu, kuru nolemts nokaut uz Ziemassvētkiem. "Maķ tvoju zanogu! ", viņš nolamājās, nebūdams apmierināts ar savu izskatu. "Ko man tagad darīt?" - viņš izmisis jautāja Lonijai. "Kā, ko? - Samaksājiet četus eiro piecdesmit un dodaties no kurienes nācis", Lonija LIETIŠĶĀ intonācijā atbildēja. Broņa izvika no kabatas nedaudz saņurcītu piecīti, nolika uz friziergaldiņa un nelaimīgs pieslējās kājās. Viņš saprata, ka šobrīd nepatīk pat pats sev, kur nu vēl Lonijai. Tajā pat brīdī viņš nolēma, ka nekad mūžā vairs nedzīs nost bārdu, bet pēc kāda brīža, kad būs to atkal ataudzējis, iegriezīsies vēlreiz. Jo Lonija viņam bija iekritusi acīs ne pa jokam, bet uz palikšanu. Tikai viņa pati to nenojauta, savukārt Broņa nenojauta, ka viņas acīs viņš bija visai parasts mužiks kādu viņas mikrorajonā ir daudz vairāk nekā konkrētajā dienā sīknaudas frizētavas kasē, un automātiski iezortējās Lonijas prātā viriešu kārtā: "nekad mūžā! "

(turpinājums sekos)